Legzdiņi : kā viņš un viņa satikās
Pirmais cēliens:
Dažreiz dzīvē izdodas sastapt īsto cilvēku visnegaidītākajos veidos — un mūsu gadījums tam ir lielisks piemērs.
(ne)Tālajā 2024. gada 27. martā mēs iepazināmies pavisam nejauši: vienkārši apsēžoties viens otram pretī pie galda pirmajā Teātra festivāla izrādes mēģinājuma vakarā.
Vienkārši, mierīgi, liktenīgi — kā jau dzīvē mēdz gadīties.
Pirmais cēliens:
Dažreiz dzīvē izdodas sastapt īsto cilvēku visnegaidītākajos veidos — un mūsu gadījums tam ir lielisks piemērs.
(ne)Tālajā 2024. gada 27. martā mēs iepazināmies pavisam nejauši: vienkārši apsēžoties viens otram pretī pie galda pirmajā Teātra festivāla izrādes mēģinājuma vakarā.
Vienkārši, mierīgi, liktenīgi — kā jau dzīvē mēdz gadīties.
Viss vakars aizritēja mazos jokos un vieglās sarunās, bet — kā jau klasiski — vakara beigās Emīls joprojām nezināja Megijas vārdu. Kad viņai vajadzēja steigties uz balli, Emīlam nācās jautāt blakus sēdošajiem: “Kā tad sauc to meiteni?” (Paldies, Itaaaa!!!!)
Tikmēr Megija ar savu svītu netika laukā pa durvīm, jo, kā izrādījās, milzīgo balto pogu, kas tās atslēdz, ieraudzīt bija pāri viņu spēkiem.
Tā nu Emīls, saņēmis drosmi un visas pasaules likteni kabatā, steidzās meitenēm palīgā (ar nodomu, protams).
Meitenes tiek veiksmīgi izlaistas, un, kad Megija jau gandrīz pazūd aiz vārtiņiem, Emīls viņu pasauc atpakaļ uz sava Konventa nama sliekšņa un uzaicina uz tēju/kafiju. Tajā vakarā viņš diemžēl nevarēja pievienoties kā pavadonis ballē — un, kā Megija uzzināja vēlāk, Emīls bija pārliecināts, ka viņa tāpat atteiktos no idejas, ka viņš varētu būt viņas pavadonis ballē.
Megijai tajā brīdī prioritāte ir balle, un, kad viņai prasa telefona numuru, viņa aši atcērt: “Ja gribēsi — atradīsi un uzrakstīsi.”
(Kā redzams — atrada un uzrakstīja!)
Emīls Megiju bija uzaicinājis uz pastaigu pa Pasta salu, taču randiņa dienā norises vieta piedzīvoja nelielas korekcijas…
Izrādās, Briežu dārzs un Pasta sala esot ļoti līdzīgas vietas (laikam… vismaz pēc Emīla domām).
Otrais cēliens:
Laiks, protams, rit savu gaitu, un seko arvien vairāk pastaigu un randiņu. Vienā visai vēsā, slapjā un lietainā dienā devāmies uz Rīgu spēlēt mini golfu, pēc kā sekoja pusdienas Emīla iemīļotajā vegānu restorānā. Tur gan viņam sametās tādas vēdergraizes, ka nācās doties ļoti garā pastaigā no centra uz Torņkalnu.
Pastaigas laikā Megijai Emīls šķita aizdomīgi nervozs, un, pārejot pāri Vanšu tiltam, jau sāka likties, ka viņš noteikti grib kaut ko svarīgu pateikt. Nedaudz vēlāk, nonākot Arkādijas parkā, Megija pat nodomāja, ka Emīlam palicis galīgi slikti — bet izrādījās, ka viņš vienkārši uztraucās, jo bija pienācis brīdis teikt kaut ko ļoti būtisku.
Uz to Megija sākumā atbildēja, ka viņai vajag laiku pārdomām.
(Viņa gan nedomāja pārāk ilgi — tikai līdz 00:15 tajā pašā naktī.)
Trešais cēliens: Kolka
Kā daži zina, Kolkai mūsu attiecībās ir diezgan liela nozīme — joks izrādes laikā pamazām pārtapa par nozīmīgu mūsu kopīgās dzīves sastāvdaļu. Tāpēc, kad Emīls sāka domāt par bildināšanu, par vietu nebija absolūti nekādu diskusiju: Kolka. Palika tikai divi jautājumi — kad un kā.
Un tā, 2025. gada 5. aprīlī, kad zvaigznes beidzot bija pareizi sagriezušās, Emīls bija pilnībā nobriedis… pazaudēt mašīnas atslēgas jūras smiltīs. Tieši tā arī sākās viss lielais notikums. Stresa pilnajā brīdī — starp “mēs netiekam mašīnā”, “kur tās atslēgas varēja palikt” un “mums laikam vajag apsēsties un nomierināties” — viņš bildināja.
Megija, protams, zināja, ka tas drīzumā notiks, jo Emīls savu nodomu īpaši neslēpa, taču tas viņai netraucēja no laimes noraudāt kādu stundu un pateikt “jā” vismaz tūkstoš reižu.
Pēc visa skaistā, protams, atradās arī pazudušās atslēgas, kas bija kārtīgi ierakušās jūras smiltīs.
Jūsu priekam
